Nereti gaidot mazulīti mēs katra un katrs vecāks kā komanda, baidāmies, vai būšu pietiekami laba mamma, vai mēs kā vecāki, būsim labākā komanda mūsu ģimenei. Un tas nav nekas slikts, tās ir bailes no nezināmā, nepiedzīvotā, vai neapgūtā. Šis viss ir mums jauns, sākot ar "punča" augšanu, pirmajām kustībām, slikto dūšu, vai milzīgo nogurumu. Tā būs jauna pieredze mums visiem - man kā mammai, tētim , mums kā komandai un arī mazulītim kā mūsu bērniņam.
Vai Tev ir gadījies piedzīvot sajūtas, kad šis viss galīgi nav mans - trūkst spēka, trūkst pacietības, trūkst sapratnes un iejūtības? Un šķiet - kas es par mammu, ja jūtos šādi? Bet tieši tāpat kā šaustām sevi par sliktu, vai nepietiekamu darbinieku, sievieti, sievu, arī šī šaustīšana nekur nepazudīs, jo mēs par mammu nepiedzimstam, mēs par mammu kļūstam, izaugam un nobriestam. Labā kā mamma nav tā, kura apmeklējusi visus iespējamos jauno vecāku kursus, izlasījusi visvairāk grāmatu par mammu būšanu un bērnu lietām, nopirkusi visdrošāko autokrēsliņu, vai visdārgāko matracīti, "vistrendīgākos" ratiņus, vai arī pati uzadījusi pirmās vilnas zeķītes, kuru materiāli ir tikai un vienīgi no sertificētiem produktiem :) Viss šis, ko uzskaitīju nenozīmē, ka šādi mēs kļūstam par labākajiem vecākiem, vai labāko mammu.
Es ticu, ka katrs mazulītis izvēlas savus vecākus un katrai mammai savs mazulis atnāk īstajā laikā, īstajā vietā. Un katram mazulim sava mamma ir vislabākā tādā, kāda viņa ir.
Es nekad neesmu nožēlojusi, ka es par mammu kļuvu tik jauna. Manā 19.dzimšanas dienā es vedu mājās no slimnīcas savu nu jau mazo - lielo puiku. Ar neziņu, bailēm par to, kā būs, kā spēšu šo visu apvienot ar līdzšinējo ikdienu. Bet izdevās, nezinu, vai biju labākā mammas versija viņam, bet nu viņš ir liels, gudrs, sportisks un galvenais - cilvēks ar sirdi īstajā vietā. Viņš nav man vairs līdzās 24/7, viņš ir telefonzvana attālumā, viņš ir 1.5h lidojumā no Latvijas. Viņs ir tas, kurš vislabāk zina, kas man garšo, viņš ir tas, kurš pirmais sajūt, kad man ir smagi ap sirdi un viņš ir tas, kurš lūdz par mani ejot baznīcā, viņš ir tas, kurš dod padomu un īstos vārdus īstajā laikā. Jā, es esmu bijusi izmisusi, salauzta, nemazgātiem matiem, neēdusi, nesusi uz rokām viņu līdz spēku izsīkumam, gaidījusi stundām no treniņiem, pukojusies uz dubļainām drēbēm no motokrosa sacensībām tobrīd, bet tagad... tagad es nereti pukojos, ka treniņu laiks beidzies, agrie rīti vedot uz skolu arī beigušies, arī pankūkas no rītiem jācep mazāk, bet sācies jauns posms mūsu mammas un dēla dzīvē - draudzības posms...
Un jā, es neesmu mamma tikai vienam, es esmu mamma vienam puikam un trim skaistām, īpašām dāmām. Katram no viņiem es esmu citādāka mamma un katrs no viņiem man ir citādāks bērns, ar citādāku gaidīšanu, piedzimšanu, audzināšanu un sadzīvošanu. Ar katru no viņiem es esmu izaugusi citādāka mamma. Katru reizi, kad uzdodu jautājumu - ja Tu varētu izvēlēties citu mammu, kāda tā būtu? Tu, Tu esi mana mamma un citu es negribētu. Arī tad, ja Tu nenopērc man Stiču, vai Jordan botas, es Tevi ļoti mīlu. Un tas arī ir tas, tās fantastiskā sajūta sirdī esot mammai.
ViKrEm mamma
Zane